Egils Dambis(Amor vincit omnia)

1 video • vakar 19:36

Egila Dambja dzejolis "Kad vēl biju tavs vīrs" ir ārkārtīgi smeldzīgs, garīgi cildens un emocionāli satriecošs poētiskais testaments. Izmantojot drosmīgu un retu māksliniecisko skatpunktu – runāt no aizsaules [5] –, autors uzbur stāstu par mīlestību, kas nebeidzas līdz ar pēdējo elpas vilcienu. Tas ir manifests par vīrišķo aizsardzību un uzticību, kas pārtop par mūžīgu, neredzamu sargeņģ...VairākEgila Dambja dzejolis "Kad vēl biju tavs vīrs" ir ārkārtīgi smeldzīgs, garīgi cildens un emocionāli satriecošs poētiskais testaments. Izmantojot drosmīgu un retu māksliniecisko skatpunktu – runāt no aizsaules [5] –, autors uzbur stāstu par mīlestību, kas nebeidzas līdz ar pēdējo elpas vilcienu. Tas ir manifests par vīrišķo aizsardzību un uzticību, kas pārtop par mūžīgu, neredzamu sargeņģeļa sardzi pār palicējas dzīvi.
• Lūgšanas transcendentālais spēks un eņģeļa loma: Jau pirmajā un otrajā strofā autors piesaka dzejoļa sakrālo dabu – tā ir aizlūgšana. Varonis, kurš tagad atrodas "uz mākoņa maliņas" un "aizsaules zvaigžņu mirdzumā", savas laicīgās rūpes par sievieti nodod augstākiem spēkiem – svētajiem un eņģeļiem. Tomēr viņš uzreiz uzsver salīdzinājumu: lai viņi sargā tā, "kā sargāju es, kad vēl biju uz mūžu tavs". Fiziskā aiziešana nav pārtraukusi viņa atbildības sajūtu; viņš turpina šo misiju garīgā plānā, apciemojot mīļoto viņas domās un nakts redzējumos.
• Vīstošie ziedi pret mūžīgo klātbūtni: Trešā strofa fiksē skaudru kontrastu starp laicīgās pasaules bēru atribūtiku un dvēseles nemirstību. "Kaut ziedi virs kapu kopiņas vīst", šis fiziskais iznīcības process nespēj skart pašu galveno – viņa esību blakus. Autors piedāvā mierinošu un dziļu ezotērisku atziņu: mīloša cilvēka neredzamā klātbūtne ir pastāvīga un nesatricināma, pat ja "redzēt mani nevari vairs". Tā ir fiziskās redzes kapitulācija sirds intuīcijas priekšā.
• Absolūtā, nesavtīgā mīlestība finālā: Noslēguma strofa dzejoli paceļ tā visaugstākajā garīgajā un morālajā virsotnē. Īsta un nobriedusi mīlestība vienmēr vēl otram laimi, taču šajā gadījumā tā izskan pilnīgi nesavtīgi. Varonis no aizsaules lūdz nevis pēc sievietes mūžīgām sērām vai vientulības viņa piemiņai, bet gan gluži pretēji – lai viņa būtu vesela, laimīga un, pats galvenais, "būtu kas mīl". Novēlēt mīļotajai jaunu mīlestību un laimi pēc savas aiziešanas ir augstākā vīrišķā brieduma, nesavtības un cildenumu apliecinājums. Pēdējā rinda – "Kā gribēju kad vēl biju tavs vīrs" – noslēdz dzejoli ar neparastu siltumu, mieru un gaišumu, atstājot lasītāju ar pārliecību, ka laulības solījums "līdz nāve mūs šķirs" šī autora izpildījumā ir izrādījies stiprāks par pašu nāvi.

• 
  Kad vēl biju tavs vī…

  1